Revista PowerPlay

Protams no pirmā acu skatiena kādam var rasties aizdomas, ka esmu atvēris PPM žurnālā šaha etīžu lappusīti, taču no otrā, kāpēc gan nē? Kā nekā šahs ir visnotaļ interesanta un daudzpusīga spēle, bet par to visu iespējams kādreiz, jo šoreiz esmu nolēmis aizsākt vienu no plānotajām regulārajām rubrikām ar apakšvirsrakstu - Blitzkrieg, kurā aicināšu uz sarunu kādu no PPM personībām, kā visos savos aicinājumos, arī jums lasītāji apliecinu, ka ir tikai desmit jautājumi un tie nebūs saistīti ar PPM, un katrā gadījumā šie jautājumi nebūs manis paša izdomāti, kā arī priešlaicīgi neplānoju savam sarunu biedram pieteikt šahu un matu manis pieminētajos desmit gājienos.

Tā kā visas atkāpes un ievadrunas būtu veiktas, tad uz savu debiju esmu aicinājis vispārzināmu PPM menedžeri, kas, šosezon kļūstot par Latvijas PPM hokeja izlases asistentu, ir spēris vēl vienu soli popularitātes prožektoru apspīdētā laukuma centra virzienā, ja vieniem viņš ir - "tas tur vācietis", tad citiem zināms kā matemātikas noslēpumu zinātājs un ciparu valdnieks, tāpēc paldies theeagle par piekrišanu būt šodien kopā ar mums.

Kad vai kur esi bijis jebkad laimīgs, vai vismaz Tev tā ir šķitis, ka beidzot zini, kas ir laime?

Tu vari izvēlēties dažādas šī hameleoniskā vārda nozīmes un saņemsi atšķirīgas atbildes. Laime kā prieks, veiksme, pārticība... Visdrīzāk laime ir ilgstoša, neaptumšota prieka sajūta, tāda, kādu atrod, ja iemācās apzināties katru mirkli kā vērtību, nevis tiltu no pagātnes uz nākotni. Ir mirkļi, kas prasīt prasa atzīšanu, - saullēkts pie ezera, atelpas brīdis kalna galā pēc ilga skrējiena, grandiozais putna klātbūtnes efekts, kad tas atgriežas pie tevis treniņa vai medību laikā. Varbūt tāpēc kāds pravietis teica, ka paradīze esot meklējama kaujas laukā zobena ēnā, bet manā pasaulē viņam vairs nav taisnība. Jā, laikam esmu laimīgs, jo zinu, kas ir laime, un man joprojām ir sapņi un mērķi dzīvē.

Viena rakstura vai Tavas personības raksturīgākā īpašība, ko vēlētos sevī mainīt?

Esmu dīvains, sarežģīts tips un reizēm paštaisns, egocentrisks dranķis. Bieži vien noslēgts, un mani garlaiko tādi dzīves elementi kā skaļas viesības, priekošanās klubos, bezmērķīgas sarunas, lai tēlotu interesi un piederību sabiedrībai... Reizēm tomēr gribas prast atvērties un justies labi jebkurā kompānijā, bet grūti pārlekt sava ego ēnai.

Ko uzskati par savu galveno panākumu jau aizvadītās dzīves gados?

Ar lepnumu varu teikt, ka manā dzīves ceļā ir maz bedru, kurās es nebūtu iekritis un maz grābekļu, kuru kātus nerotātu pieres grumbu nospiedumi, bet man joprojām nav gana un gribas vēl. Vai tas nav lielisks panākums?

Kāda būtu Tava mīļākā nodarbe vai laika kavēklis?

Kā lai izvēlas vienu? Man patīk apzināti vērot pasauli dažādās tās izpausmes formās, iekļauties tajā un mijiedarboties ar to. Izzināt un apzināt reālu un abstraktu lietu struktūru, formu, ritmus, reljefu, rakstus, viļņus... Zemē, debesīs, mūzikā, mākslā, grāmatās, zinātniskajā literatūrā, zaru formā, ugunskurā, kraukļu barā, sarunā, elpā, domās, abstraktās telpās... Es krāpjos un cenšos zem viena jēdziena apvienot gandrīz visu dzīves estētiku.

Ko vai kas Tev ir vismazāk mīļš, vai ko Tu nemīli īpaši?

Politiku un noziegumus pret Zemi un Dzīvību.

Lemts jau būs visiem un tomēr, ja drīkstētu jautāt, ja varētu, kādu veidu Tu izvēlētos, lai dotos pēdējā ceļā, tā teikt "memento more"?

Labprātāk jau mēģinājumā izdarīt kaut ko īpašu, nevis gultā. No visiem režisoriem visspējīgākā ir dzīve, viņai arī ir visbagātākā izdoma, un kaut ko viņa noteikti izdomās. Otrs labākais režisors ir Horhe Luiss Borhess, bet šaubos, vai dzīve pieļaus aiziešanu viņa stāstu stilā.

Kāda būtu Tava šī brīža spilgtākā sajūta?

Jautras šaubas par to, kādas šīs atbildes izskatītos, ja tās būtu jāsniedz ložmetēja ātrumā kā Matuļa desmit jautājumos.

Kāda būtu Tava galvenā vājība, kā jau cilvēkam?

Apkaunojošākais netikums, kāds var būt latvietim - slinkums. Ja negribas un nav absolūtas nepieciešamības, tad visu vienmēr atlikšu līdz rītam - kamēr problēma pazudīs pati no sevis, vai arī situācija piespiedīs sākt rīkoties. Otra vājība - man patīk virtuālas pasaules, piemēram, PPM.

Ja Mefistofeļa kungs būtu kļuvis par filantropu un piedāvātu Tev mūžīgu dzīvi, neprasot neko par to pretim, vai piekristu pieņemt šo dāvanu vai lāstu?

Lūgtu iespēju šo dāvanu apmainīt pret garu un godīgu interviju. Pat ja Mefistofeļa kungs šo pasauli nav programmējis, vinš ir vismaz beta testeris un noteikti varētu sniegt neticami ekskluzīvu informāciju par esamības aizkulisēm! Par nemirstību tas pats Borhess ir pateicis visu, kas sakāms. Ja būtu iespējama mūžīga attīstība, tad no tādas dāvanas būtu kāda jēga, bet mūžīga attīstība nozīmē arī mērķa nezināšanu, kas ir pretrunā ar aprioru mūžīgumu. Vēl man ļoti garšo ābolkūkas. Ko gan es darītu, ja pēc pusmiljarda gadu kūkas ņemtu un izbeigtos?

Tā kā rezultāts mūsu dzīves ceļam ir zināms, tad nonākot galapunktā un ja tomēr nāktos stāties Dieva priekšā, ko Tu viņam teiktu?

O, šef, traks brauciens! Vai šeit var dabūt alu un kur šeit ir internets?