PowerPlay Žurnāls

Pienākusi kārta izšķirošajiem notikumiem 75. Pasaules čempionātā hokejā, kurš šopavasar norisinājās divās Slovākijas pilsētās - Bratislavā un Košicē. Svētdien - 15. maijā, pēdējās divās šī turnīra spēlēs - finālā un spēlē par trešo vietu, tad arī tiks noskaidrotas tās valstu izlases, kuru hokejisti kļūs par šī čempionāta medaļniekiem. Kā zināms, tad galvenajā spēlē, par 2011. gada Pasaules čempiona nosaukumu tiksies abas skandināvu hokeja etalona pārstāves un principiālākās pretinieces - Zviedrijas un Somijas hokeja izlases, bet pirms tam spēlē par šī čempionāta bronzas godalgām satiksies divas ne mazāk nesamierināmas hokeja lielvalstu pārstāves - Čehijas un Krievijas valstsvienības.

---

Taču atgriezīsimies šoreiz pie Latvijas hokeja izlases parādītā snieguma un varējuma, kuru varējām vērot mūsu galvenās hokeja komandas aizvadītajās šī turnīra sešās spēlēs. Lai gan lielākā daļa no šīm pārdomām, ko piedāvāju Jūsu uzmanībai, tapa vēl pirms pēdējām divām Latvijas izlases spēlēm pret Baltkrieviju un Austriju, tomēr savās pamatnostādnēs mans viedoklis par lielā hokeja pavasara notikumiem nebūs mainījies. Lai gan sākotnējā panikas, histērijas un vispārējās vilšanās sajūta, kura bija vērojama pēc Latvijas komandas spēlēm pret Dānijas un Slovēnijas hokejistiem šobrīd ir jau noplakusi, tomēr šī ap mūsu komandu valdošā gaisotne un izvērstās diskusijas joprojām brīžiem izraisa nelabuma sajūtu.

Tātad, nedaudz paanalizēsim Latvijas komandas sastāvu. Šogad izlasei nācās saskarties ar visai lielām komplektēšanas problēmām un iemesli tam bija dažādi - atsevišķu spēlētāju emocionālā tukšuma sajūta, traumas, aizņemtība savā klubā, gaidāmais bezdarbnieka statuss. Taču, manā skatījumā, galvenā problēma bija un būs arī turpmāk labu spēlētāju ne īpaši lielais resurss, vai vēl skarbāk izsakoties - to katastrofāls trūkums! Par saviem atteikumiem paziņoja Sprukts un Skrastiņš, no traumām turpina atkopties Karsums un Bārtulis, bet Daugaviņš kopā ar Binghemtonas „Senators" turpina uguņot Kaldera kausa play-off spēlēs. Es nosaucu tikai piecus spēlētājus, taču viņu prombūtnes rezultātā jau rodas problēmas kvalitatīvi nokomplektēt mūsu izlases sastāvu, kā rezultātā nav vairs īpašas konkurences un līdzjutēju diskusijām, ka vajadzēja ņemt to un to, bet šo atstāt mājas, vairs nav nekāda pamata. Zinot Znaroka vēlmi uzticēties jaunajiem spēlētājiem, izlases kandidātiem varētu tikt pieskaitīts arī Girgensons, taču arī šis abonents nebija pieejams! Apskatot valstvienības sastāvu nevaram nepieminēt Rīgas Dinamo un tieši šajā kontekstā parādās visai interesanta statistika. Proti, pirmkārt - daudzi ir aizmirsuši, ka Dinamo komandā vadošās lomas no laika gala ir spēlējuši pieci leģionāri, kas būtu viena maiņa, kamēr izlasei, nosacīti rēķinot, atliek vairs tikai trīs. Otrkārt - Dinamo sastāvā reizēm bija pat vairāk par šiem pieciem leģionāriem, kā rezultātā uz laukuma varējām skatīt vairs tikai nepilnus trīs latviešu hokejistu virknējumus. Bez tam atskatoties uz pēdējo Rīgas komandas KHL sezonu, varam ļoti labi redzēt, kuri spēlētāji no mūsu hokejistiem, tad bija līderi šosezon - Karsums (nav), Sprukts (nav), Dārziņš, Miķelis Rēdlihs, Ņiživijs un Ankipāns. No šiem sešiem uzbrucējiem izlasē ir četri. Aizsardzības līnijā neapšaubāms līderis bija Ozoliņš (nav), vadošajās lomās Laviņš (nav) un Reķis. Pārējie mūsu hokejisti pārsvarā bija pakļauti Šuplera rotācijas sistēmām un patiesībā ir vēl gana „zaļi". Līdz ar to varam secināt, ka Dinamo izlasei šosezon ir devis vienu labu maiņu un pārējos spēlētājus. Lūk, kas ir šie pārējie - Bukarts (43 spēles, vidēji 8 spēles minūtes), Meija (26 spēles, vidēji 7 spēles minūtes), Džeriņš (21 spēle, vidēji 7 spēles minūtes), Andersons (7 spēles Dinamo un 15 spēles Liepājas Metalurga sastāvā, sezonā 22 spēles ar mazu spēles laiku), Štāls (14 spēles, vidēji 8 spēles minūtes), Cibuļskim šī bija pirmā pilnā sezona nopietnā līmenī, tāpat kā arī pārējiem aizsargiem, kurus gan pagaidām par līderiem saukt ir pāragri. Sīkāk par Rīgas Dinamo devumu valstsvienībai, pieskarsimies, kad runāsim jau konkrēti par Latvijas izlases sniegumu Slovākijā. Tikmēr pārējos šīgada izlases spēlētājus droši varam sadalīt pa sekojošiem groziņiem:

Jaunie - Ķēniņš (11 spēles Šveices pieaugušo B čempionātā);

Vidējie - Saulietis un Bērziņš (attiecīgi 56 un 55 spēles Somijas līgā un attiecīgi 18 un 19 rezultivitātes punkti katram), kā arī Pečura (41 spēle Krievijas augstākajā līgā un 18 rezultivitātes punkti);

Rūdītie - Vasiļjevs, Cipulis un pieskaitīsim šeit arī Kuldu.

Tāds šīs mūsu izlases sastāvs izskatās uz papīra un vienīgais, kas rada patīkamas sajūtas un optimismu ir šo spēlētāju vidējais vecums - 26,6 gadi. Vai kaut ko varētu pamainīt? Varbūt vienīgi pēc traumas tikko atlabušo Pečuru samainīt pret mājās atstāto, bet nesalīdzināmi pieredzējušāko Širokovu, taču tas arī būtu viss, ko varam atļauties.

Tagad atcerēsimies Latvijas izlases parādīto sniegumu un iespēto Bratislavā un Košicē. Zinot izlases sastāvu un aizvadīto pārbaudes spēļu rezultātus, tad liela daļa līdzjutēju šo čempionātu gaidīja ar bažām. Taču pirmās divas spēles pret Čehijas un Somijas komandām deva ne tikai vienu punktu mūsu komandai turnīra D grupas tabulā, bet arī krietnu devu optimisma gaidāmajai spēlei ar Dānijas hokejistiem. Bet diemžēl vairums laikam bija piemirsuši to, ka šī spēle ļoti atšķirsies no iepriekšējām. Mačos pret Čehiju un Somiju mēs spēlējām kā otrais numurs, gaidot savas izdevības uz pretuzbrukumiem un neizjutām īpašu psiholoģisko spiedienu, jo par zaudējumiem šiem pretiniekiem neviens mūsu hokejistiem neko nepārmetīs. Kamēr spēlē ar Dāniju favorītu lomā jau esam mēs, arī atbildība mums ir lielāka un arī spēle jāveido mums pašiem, bet pats galvenais ir jārealizē izveidotie momenti! Tādējādi mēs atkal nonākam pie mūsu komandas kvalitatīvā sastāva. Maiņā ar Miķeli un Lauri kā centrs spēlē Džeriņš, kurš ir jauns, perspektīvs spēlētājs, aizvadītajā sezonā Dinamo nospēlējis 21 spēli, vidēji uz ledus pabijis tikai 7 spēles minūtes un nespēlēja vairākuma realizācijas blicē. Bet tagad izlasē tieši viņam ir jāuzņemas savas maiņas saspēles veidošana, kā nekā tā ir viena no centra pozīcijas spēlētāja funkcijām, jārada momenti un ja tādi ir, tad arī pašam ir tie jārealizē. Trešajā izlases maiņā spēlē Bukarts un Meija, šeit arī tas pats iepriekšējais stāsts, kas par Džeriņu. Līdzšinējā pieredze Dinamo sastāvā uzkrāta, spēlējot ceturtajā maiņā ar mazu spēles laiku un galveno uzdevumu izmest tālāk ripu no savas zonas. Nedrīkstam aizmirst arī to faktu, ka jebkura hokeja komanda atbildīgākajos spēles brīžos pāriet uz spēli ar trīs maiņām, kas nozīmē tikai to, ka šiem jaunajiem puišiem pieredze spēlēt izšķirīgajos spēles brīžos nav gandrīz nekāda. Nevaram arī noliegt, ka ļoti būtisks faktors mūsdienu hokejā ir tieši spēle vairākumā. Esošajā izlases sastāvā savos klubos vairākumā regulāri spēlē tikai Ņiživijs, Miķelis, Dārziņš, Vasiļjevs, Cibuļskis, Krišjānis Rēdlihs un Cipulis. Zinām arī to, ka Dinamo sastāvā atslēgas spēlētājs vairākuma realizācijā ir neviens cits kā Ozoliņš, kurš izlases hokeja formu ir nomainījis ar menedžera amata uzvalku. Tāpēc izlasē no aizsargiem lielas cerības tika liktas uz Pujacu, bet nav zināms kas īsti ir pie vainas, taču Žora nevar atrast savu rezultatīvo spēli izlasē, tāpat kā neatrada to pērn Rīgas Dinamo sastāvā. Cibuļskis un Krišjānis Rēdlihs var uzmest, var arī atvērties pie vārtiem, bet šie nav tie spēlētāji, kuri var paņemt ripu un ieiet ar to pretinieku zonā, nostāties un vēl veidot saspēli, vismaz šobrīd vēl nav! Papildus visam augstāk izklāstītajam, spēlē ar Dāniju mēs bijām favorītu statusā, vismaz uz papīra, lai gan varētu arī padiskutēt, taču savu vadošo lomu tomēr mēģinājām apliecināt arī uz laukuma, jo mēs vairāk metām, vairāk uzbrukām, mums bija vairāk bīstamu momentu, taču to visu mēs nerealizējām! Daudzi uzskata, ka pietrūka veiksmes, bet manā skatījumā, ka pietrūka nevis veiksmes, bet gan tieši pieredzes un meistarības, jo spēles momentos, kad ir tukši vārti veiksme nebūt nav galvenais priekšnoteikums vārtu guvumam, pretstatā diviem čehu gūtajiem vārtiem no nulles leņķa! Varam arī mēģināt mest akmeņus tiesnešu virzienā, jo spēle varēja izvērsties arī savādāka, ja spēlējot 5 pret 4 viens no diviem soģiem pamanītu vārtu priekšā sitienu Bukartam pa seju, kā nekā lielais vairākums - lielākas iespējas vārtu guvumam. Arī spēles pamatlaika pēdējā minūtē 100% klupināšana pret Miķeli aiz pretinieku vārtiem tika ignorēta, kura dotu papildlaikā iespēju spēlēt jau 4 pret 3 pretiniekiem! Lai gan, ja arī mēs nebūtu pelnījuši neobligātus noraidījumus pretinieku zonā, tad arī iespējams būtu cits spēles rezultāts. Taču nedrīkst noniecināt arī savus pretiniekus - Dāniju, iepriekšējā Pasaules čempionātā šī komanda grupu turnīrā uzvarēja Somiju ar 4:1 un ASV valstsvienību ar 2:1, bet otrajā turnīra kārtā Slovākiju ar 6:0! Dānijai ir labs vietējais čempionāts, liels skaits dāņu hokejistu spēlē Zviedrijas līgās, bet hokeja Mekā - NHL, uz doto brīdi dāņiem ir vairāk aktīvu spēlētāju nekā mums. Tāpēc, lai arī Dānijas komandas sastāvā šogad, salīdzinot ar iepriekšējo čempionātu, nebija astoņu spēlētāju, tomēr nākas vien atzīt nepatīkamu patiesību, ka pat šai komandai rezerves ir lielākas nekā mums, vēl vairāk, kā izrādās Latvijai nav tādu vispār! Un neskatoties uz Kuldas iztrūkumu un Dārziņa traumu, Latvijai tomēr līdz pēcspēles metienu sērijai bija vairāk iespēju pabeigt šo spēli kā uzvarētājiem, jo spēlējām labi, atskaitot šī čempionāta kopējo problēmu - nevajadzīgos noraidījumus! Nākamā spēle pret Slovēniju jau bija līdz pirmajiem vārtiem, par nožēlu pirmie vārtus guva pretinieki un Znarokam nekas cits neatlika, kā tikai konstatēt faktu, ka mūsu hokejisti aizpeldēja.

Ko no visa iepriekš izklāstītā mēs varam secināt? Laikam jau sāksim ar negatīvajiem momentiem. Katastrofāli trūkst spēlētāju resursu! Jo sabrūkot pirms tam esošajam Latvijas čempionātam (Rīga 2000, Ogre, daļēji arī Latgale), spēlētāji labprātāk izvēlas beigt profesionālā hokejista karjeru, vai arī dodas uz Francijas un Anglijas līgām, kas būtībā nozīmē tās pašas spēlētāja karjeras beigas. Esošā hokeja sistēma, kad ir Rīgas Dinamo un HK Rīga, bet bez Liepājas Metalurga nav neviena cita vidējā posma starp junioru un lielo hokeju (Dinamo vai izlasi), neko labu mums nākotnē nesola. Junioriem ir nepieciešamas vismaz pāris sezonas (labākajiem no tiem - vienu), lai apbružātos īsto veču hokeja pasaulē, un tikai tad tiem būs cerība iekļūt Dinamo vai kādā citas labas līgas klubā. Cerēt, ka no HK Rīga drīz būs papildinājums lielajai Dinamo komandai ir naivi, jo redzam taču cik gados atvērās un nobrieda Dārziņš ar Miķeli Rēdlihu, bet kur vēl joprojām atrodas Meija, Bukarts, Sotnieks un Džeriņš. Tieši šī problēma ir aktuāla arī Rīgas Dinamo vadībai, jo ja joprojām tiek plānots likt akcentu uz vietējiem spēlētājiem, tad agri vai vēlu var pienākt tas brīdis, kad vairs nebūs pienācīgu aizvietotāju esošajiem. Likvidējot pieaugušo fārmklubu un aizstājot to ar HK Rīga, ir jau pazudis manis pieminētais vidusposms. Ja atceramies kaut vai to, cik esošie Dinamo spēlētāji savulaik ir izgājuši HK Rīga 2000 skolu, tad viss daudzmaz top skaidrs. Bet ar naudu, ko Dinamo saņēma par Dārziņa transfēru, būtu iespējams vismaz četrus gadus uzturēt tādu komandu kā HK Rīga 2000 vai Liepājas Metalurgs, kuras tad spēlētu Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Pie negatīvajām lietām vēlētos arī nosaukt izslavēto Latvijas līdzjutēju attieksmi pret izlasi savos komentāros, jo kad izlasi ir piemeklējis grūts periods, tad ar nožēlu nākas atzīt, ka mūsu līdzjutēji bez bungām un taurītēm pārvēršas par parastiem ierindas hokeja vērotājiem, vismaz tāds iespaids radās, vērojot Latvijas komandas spēles televīzijas translāciju laikā.

Taču visu iepriekš uzskaitīto argumentu sakarā ir arī pozitīvas lietas, jo atļaušos tomēr apgalvot, ka mani mūsu izlases parādītais sniegums šajā Pasaules čempionātā vairāk iepriecināja (ja neskaitām spēli ar Slovēniju), nekā sarūgtināja. Ņemot vērā manis pirms tam pieminētos objektīvos un subjektīvos apstākļus, kā arī šīs izlases nelielo vidējo vecumu, nav jau nemaz tik briesmīgs tas velns, kā mēs viņu dažbrīd zīmējam. Eliti atstāt mums tomēr nenācās, tāpēc jācer, ka viss notikušais tikai dos kādu sparīgāku grūdienu Latvijas hokeja saimniecības auditam un pozitīvām izmaiņām tajā. Labi ir arī tas, ka līdz nākamajai Olimpiādei vēl ir trīs gadi un tas ir pietiekams laiks, lai mēs sagatavotos tur spēlēt!

Lielas cerības saistu ar jauno Rīgas Dinamo treneri un tieši saistībā ar mūsu jauno spēlētāju izaugsmi. Domāju, ka tieši tagad jaunajiem, un ne tikai viņiem, ir pavērušās labas iespējas sevi pierādīt. Jo līdz šim Šuplers, zināmā mērā, vairāk ietekmējās un balstījās savos spriedumos no darba HK Rīga 2000 un Sējēja sniegtās informācijas, kamēr Peka visticamāk skatīsies uz lietām ar svaigu skatienu. Tāpat cerēsim, ka spēsim atdzīvināt Latvijas čempionātu, vai arī palielināsim līdzdalību Baltkrievijas meistarsacīkstēs, jo visi HK Rīga juniori jau lielā Dinamo sastāva netiks, bet mums vēl ir U-18 un U-20 puiši, kā arī Ziemeļamerikā un Eiropā spēlējoši jaunieši! Lai gan pēdējās problēmas sakarā „Dinamo Rīga" vadība atrada risinājumu, izveidojot otru jauniešu komandu HK Rīga-2, kurai plānots jaunajā sezonā startēt Krievijas Jaunatnes līgas B grupā.

P.S.

Publicētāja komentārs:

Rezumējot 2011. gada Pasaules čempionātā hokejā Latvijas izlases sasniegto, kad pēc pēdējām divām uzvarētām spēlēm turnīra pazemināšanas grupā pret Baltkrieviju ar 6:3 un Austriju ar 4:1, noslēgumā tika finišēts 13. vietā, un meklējot atbildi uz jautājumu, vai šis rezultāts ir izgāšanās vai tomēr objektīvs mūsu hokeja sasniegumu novērtējums? Tad laikam jau varam konstatēt sekojošo, proti, pēdējo piecu šādu turnīru rezultātus mūsu izlases kontekstā - 11. vieta, 7. vieta, 11. vieta, 13. vieta, 10. vieta, kur acīmredzami uz kopējā fona kā izņēmums ir 2009. gada 7. vietas panākums Šveicē, kamēr vispārējā skaitļu rindas tendence apliecina neapstrīdamu faktu, ka laikam tomēr jau katram savs!