PowerPlay Žurnāls

Par totālā futbola jēdziena rašanos mums ir jāpateicas Nīderlandes futbola leģendai - Rinusam Mihelsam, kura vadībā '70. gados arī dzima šis forsētais uzbrūkošā tipa spēles stils, ko nenoliedzami daudzējādā ziņā sekmēja cita šīs valsts futbola leģendas - Johana Kruifa esamība. Un tieši Pasaules kausa finālturnīra E grupā spēlēs, FIFA Pasaules rangā šobrīd esošie ceturtajā vietā, totālā futbola filozofijas mantinieki - Nīderlandes izlase, bet centīsies traucēt viņiem to darīt pārējās trīs - Dānijas, Japānas un Kamerūnas izlases.

Spēļu laiki (pēc Latvijas laika), norises vietas un secība, kādā šīs valstsvienības noskaidros pretendentus uz spēlēm astotdaļfinālā:

Nīderlande - līdz šim Oranžajiem (Oranje) nav nācies izbaudīt absolūtās slavas mirkli, paceļot virs galvas Pasaules kausu, lai arī 1974. un 1978. gadā tika spēlēts finālā, kam nenoliedzami jāpateicas jau sākumā minētajai totālā futbola filozofijas atklāšanai un Johanam Kruifam. Un tomēr 1988. gadā Eiropas čempionātā šī valstsvienība triumfēja, nodemonstrējot iespaidīgu spēli, jo ar tādiem spēlētājiem sastāvā, kā Marco Van Basten, Ruud Gullit, Frank Rijkaard un tā paša Rinusa Mihelsa vadībā, laikam nemaz citādāk nevarēja būt. Arī tagad šajā komandā ir sapulcināts visai iespaidīgs sastāvs, kā nekā astoņās kvalifikācijas cikla spēlēs ir uzvarēts visās astoņās spēlēs, ar kopējo vārtu attiecību 17-2, tāpēc vienīgā Oranžo galvenā trenera problēma, ar ko tam šobrīd būtu jāsaskaras, ir savu spēlētāju izkārtošana uz laukuma tā, lai tie viens otram netraucētu.

Lai arī sastāvā vairs nav Ruud van Nistelrooy, tomēr tādi uzbrucēji kā Dirk Kuyt (Liverpool), Robin van Persie (Arsenal) un Arjen Robben (Bayern Munich) ir spējīgi realizēt totālo futbolu arī tagad. Jo pēdējo pārbaudes spēļu rezultāti (4:1 pret Ganu, 6:1 pret Ungāriju) liecina, ka Nīderlande nav atkāpusies no sev raksturīgā un mums iemīļotā spēles stila. Tāpēc jautājums, vai mēs redzēsim Dienvidāfrikā totālo futbolu praksē, varbūt ir tikai laika jautājums?

Dānija - piedalās Pasaules kausu finālturnīros tikai ceturto reizi, bet neapšaubāmi lielākais šīs komandas panākums ir 1992. gada Eiropas čempiona tituls, kuru šī valstsvienība visai sensacionāli ieguva Zviedrijas laukumos, nokļūstot tur „fors mažor" apstākļos, toreiz diskvalificētās Dienvidslāvijas komandas vietā. Kvalifikācijas turnīra ietvaros Dānijai izdevās apsteigt gan Zviedriju un arī Portugāli, kas pats par sevi jau ir ievērības cienīgs sasniegums Mortena Olsena vadītajai komandai, kurš jau desmito sezonu ir pie šīs izlases stūres. Sava intriga būs arī grupas pirmajai spēlei, kur satiksies Nīderlande - Dānija, jo Oranžie iespējams vēl atceras 1992. gada Eiropas čempionāta zaudējumu pusfinālā pēc 11m sitienu sērijas. Tāpēc pirmkārt jau tieši uz aizsardzības spēlētājiem Simon Kjaer (Palermo), Daniel Agger (Liverpool), Per Krøldrup (Fiorentina), Patrick Mtiliga (Malaga) gulsies atbildība par labvēlīgu spēles rezultātu, savukārt svaru kausu nosvēršana uz savas komandas pusi būs jau uzbrucēju Nicklas Bendtner (Arsenal) un Jon Dahl Tomasson (Feyenoord) rūpes.

Tāpēc vai Dānijas komanda spēs pēc ilgāka pārtraukuma atkal pārsteigt futbola pasaules grandus varbūt tomēr ir dzīvotspējīgs?

Japāna - lielākie panākumi šai komandai ir gan tikai savā reģionā, trīskārtējie Āzijas kausa ieguvēji, 1992., 2000. un 2004. gados, kas vairāk gan saistīts ar 2002. gada Pasaules kausa klātbūtni šajā valstī, kad arī tika sasniegts Daihyo labākais rezultāts, iekļūšana astotdaļfinālā. Neskatoties visumā uz līdz šim pieticīgajiem rezultātiem starptautiskajā arēnā, Samurai Blue galvenais treneris Takeši Okada ir deklarējis kamikadzes cienīgus mērķus savai komandai - iekļūšanu pusfinālā, kas visticamāk tomēr nenotiks. Lai arī cik labs būtu Shunsuke Nakamura (Yokohama Marinos), pirms tam spēlējis Reggina, Celtic, Espanyol komandās un Keisuke Honda (CSKA Moscow) sniegums, tomēr ar to varētu būt par maz, lai stātos pretim organizētajiem eiropiešiem un atraktīvajiem āfrikāņiem.

Tāpēc jautājums vai „dieva vējš" nesagriezīs virpuļviesuli tam neraksturīgajā klimatiskajā joslā varbūt nemaz nav uzdodams, jo Samurai Blue tomēr ir ejams savs ceļš?

Kamerūna - tieši Lions Indomptables (Mežonīgās lauvas) iepazīstināja savulaik futbola pasauli 1982. gadā ar tādu parādību kā Āfrikas futbols, kad tās debitēja Pasaules kausu finālturnīros. Bet vislielāko panākumu šādos turnīros, četrkārtējie Āfrikas Nāciju kausa ieguvēji 1984., 1988., 2000. un 2002. gados, guva Itālijas laukumos 1990. gada Pasaules kausa finālturnīrā. Toreiz Boras Milutinoviča vadībā ar ekstravaganto Rožē Millu sastāvā, kurš nodemonstrēja līdz tam neredzētus savdabīgus futbola mākslas paraugus, šī komanda, uzvarot savā grupā, spēja nokļūt līdz pat ceturtdaļfinālam. Pirms tam astotdaļfinālā apspēlējot papildlaikā ar 2:1 Kolumbiju, kas par šo zaudējumu zināmā mērā var pateikties savam ne mazāk ekstravagantajam vārtsargam Rene Higuita, kurš bija nolēmis bezmaz vai laukuma centrā nodemonstrēt savu apvešanas mākslas tehniku tam pašam Rožē Millam, par lielu nožēlu Medelinas kartelim un pārējiem Kafijas puišiem - nesekmīgi. Bet jau ceturtdaļfinālā Mežonīgās lauvas tomēr piekāpās, arī papildlaikā, ar 2:3 Anglijai, šoreiz jau pateicoties Garija Linekera realizētajiem diviem 11m soda sitieniem. Arī tagad Kamerūna ik pa brīdim uzspēlē tipisko āfrikāņu futbola un ar tādiem spēlētājiem sastāvā kā Samuel Eto'o (Inter), Achille Emana (Real Betis), Jean II Makoun (Lyon), un Alex Song (Arsenal īpašums, lai gan uz īres tiesībām pēdējo sezonu aizvadījis Charlton Athletic sastāvā), tā ir spējīga uz labiem rezultātiem, ar nosacījumu, ka tiks ievērota spēles disciplīna.

Tāpēc pagaidīsim vai komandas galvenajam trenerim Paul Le Guen izdosies sakārtot šos māksliniekus vienotā kolektīvā un lauvas ne tikai kādam dusmīgāk uzrūks, bet varbūt arī nokodīs gabalu gaļas, kādam neuzmanīgākam Eiropas vai Āzijas tūristam?