PowerPlay Žurnāls

Daudzi jau būs pamanījuši, ka 31. maijā iespējams PPM atvērs jaunu lappusi savā attīstības ceļā, un tas viss pateicoties sporta karalim - futbolam, jo šī sporta veida pilnās versijas palaišana noteikti gūs atsaucību ja ne visā pasaulē, tad daudzu šīs spēles atbalstītāju vidū noteikti. Neskatoties uz iespējamām nepilnībām un problēmām futbola spēles pilnās versijas sākuma stadijā ir saprotama spēles veidotāju apņēmība, kā nekā jau 11. jūnijā, šoreiz jau uzdrošināšos apgalvot, visa pasaule noteikti veltīs savu nedalītu uzmanību vienam no svarīgākajiem četrgades sporta notikumiem - Pasaules kausam futbolā, kas pirmoreiz tā vēsturē tiks aizvadīts melnajā kontinentā.

Pēc 1970. gada tiek izcīnīts Pasaules kauss savā tagadējā veidolā un ir tikai ceļojošas trofejas statusā saviem īpašniekiem, jo kā nekā Meksikas laukumos futbola dieva dēlu mantiniekiem - Brazīlijai, izdevās iegūt zelta Uzvaras dievietes Nīkes statueti trešo reizi, līdz ar to saņemot to īpašumā uz mūžīgiem laikiem, lai gan tomēr 1983. gadā tā aizgāja nebūtībā, jo tika triviāli nozagta Brazīlijas valstsvienībai.

                           Žila Rimē balva                              FIFA Pasaules kauss

                                                                        (tiek pasniegts, kopš 1974. gada)

Bet tomēr uzdrošināšos domāt, ka sākotnējās Žila Rimē balvas vēstures elpa pirms katra jauna turnīra ir jūtama, jo vērtējot katru reizi jaunos pretendentus uz kārtējiem tituliem, mēs atceramies senus un ne tik senus notikumus, kuru dalībnieki kādreiz ir bijuši arī šī gaidāmā lielā notikuma tiešie līdzdalībnieki, jo ja noziedzniekiem ir paradums atgriezties nozieguma vietā, tad futbola personības neatpaliek no mani piesauktajiem, ne tās labākās profesijas pārstāvjiem, bet par visu pēc kārtas.

Apgalvošu, ka katrā no 32 izlasēm, kas piedalīsies šajā grandiozajā pasākumā nav neviena spēlētāja, kas nesapņotu pacelt virs galvas šo 18 karātu zelta 6175 gramu smago balvu, kā apliecinājumu savas dzīves sapņu piepildījumam. Tādi noteikti neatradīsies arī starp Pasaules kausa finālturnīra A grupas - Dienvidāfrikas, Meksikas, Urugvajas un Francijas valstsvienību izlašu spēlētājiem, kuru ambīcijas, iespējas un varēšanu apskatīsim šoreiz. Tātad spēļu laiki (pēc Latvijas laika), norises vietas un to secība, kas var nospēlēt savu lomu to divu valstsvienību noskaidrošanā, kuras iegūs kārotās loterijas biļetes, iekļūšanai nākamajā turnīra kārtā - astotdaļfinālā:

Dienvidāfrika - 2010 FIFA Pasaules kausa saimnieki, acīmredzami vienīgā cienījamā pretendente no Āfrikas kontinenta, kā valsts, kura būtu spējīga sarīkot šo pasākumu, ja neņemam vērā Ziemeļāfriku, kur gan lielāka loma būtu arābu kontingentam. Bafana Bafana, kā tiek saukta šī valstsvienība tās līdzjutēju rindās, kā jau visa šīs valsts sporta dzīve, līdz pat 1990. gadam bija pakļauta starptautiskajai izolācijai, sakarā ar valstī pastāvošo rasistisko režīmu, taču neskatoties uz to 1996. gadā šai komandai izdevās uzvarēt Āfrikas Nāciju kausā, kas arī būtu Bafana Bafana lielākais starptautiskais panākums, kā arī iekļūšana Pasaules kausa finālturnīros 1998. un 2002. gadā. Nenoliedzami izvērtējot visus apstākļus var secināt, ka tieši laukumu saimniekiem šajā grupā ir atvēlēta pastarīšu loma, neskatoties uz to, ka pretiniekos nebūt nav tās spēcīgākās komandas, jo turnīra organizatori būdami tālredzīgi optimisti vēlējās saglabāt vietējās publikas interesi par notiekošo arī turnīra tālākajās kārtās. Vai šim optimismam ir pamats, to parādīja FIFA Konfederācijas kausa izcīņa 2009. gadā, kas tika aizvadīta Dienvidāfrikā, kā savdabīgs ģenerālmēģinājums jau mazāk kā pēc mēneša gaidāmajiem notikumiem. Toreiz Bafana Bafana ļoti cienījami nospēlēja pusfinālā pret Brazīliju un spēlē par trešo vietu uzvarēja Spānijas valstsvienību, tādējādi apliecinot, ka pie noteiktu apstākļu sakritības šī komanda var cerēt uz labvēlīgu iznākumu pret jebkuru pretinieku, īpaši savā laukumā. Galvenās zvaigznes šajā komandā būs aizvadītajā sezonā Anglijas Premjerlīgā spēlējošie - pussargs Steven Pienaar, spēlēja Everton F.C. rindās, 30 spēlēs gūstot 4 vārtus, kā arī pussargs Aaron Mokoena, kurš aizvadīja sezonu Portsmouth F.C. sastāvā. Bet domājams, ka vislielākās cerības tomēr tiek saistītas ar Dienvidāfrikas komandas galvenā trenera postenī esošo brazīli Carlos Alberto Parreira, kurš jau ierakstījis sevi Pasaules kausu vēsturē, jo viņam šis kārtējais finālturnīrs būs jau pie piektās valstsvienības stūres (panākot savdabīgo Bora Milutinovic), līdz tam vairāk vai mazāk sekmīgi viņš Pasaules kausa finālturnīros ir vadījis - Brazīlijas (uzvara 1994. gadā), Kuveitas, Apvienoto Arābu Emirātu un Saūda Arābijas komandas.

Starp citu, Dienvidāfrikas komandai šī nebūs pirmā Pasaules kausa atklāšanas spēle, jo 1998. gadā Marseļā, toreiz šādu finālturnīru debitanti tikās ar tiem pašiem Les Bleus un zaudēja 0:3, vai šajā reizē, jau laukuma saimnieku lomā esot, finālturnīra atklāšanas spēlē tiem uzsmaidīs vairāk veiksmes un tiks saglabāta intriga līdz pat grupu turnīra pēdējai kārtai? 

Meksika - Trīskrāsainie (El Tri), samērā regulāra Pasaules kausu finālturnīru dalībniece, jo no jau deviņpadsmit finālturnīriem, skaitot arī šīgada, Meksika nav piedalījusies tikai piecos, gan dažādu apstākļu dēļ - sportisku un arī nesportisku. Šoreiz Meksika kvalificējās kā otrā komanda no CONCACAF zonas uzreiz aiz ASV valstsvienības. Bet neskatoties uz to El Tri's ir visnotaļ ambiciozi un apņēmības pilni pārvarēt finālturnīra pirmo kārtu un pacīnīties pat par ceturtdaļfinālu, jo kopš 1994. gada visos pēdējos četros Pasaules kausa finālturnīros šī komanda katru reizi spēja iekļūt astotdaļfinālā, tāpēc turnīra atklāšanas spēle ar Dienvidāfriku var būt visai labs atspēriena punkts priekš Cuauhtemoc Blanco, Rafael Marquez un Giovanni dos Santos, abu pēdējo piederība attiecīgi FC Barcelona un Galatasaray S.K. liecina tikai par šo spēlētāju kvalitātes zīmi.

Un tikai no pašas komandas būs atkarīgs vai mēs ieraudzīsim uz laukuma interesantu, ekstravagantu un krāsainu meksikāņu futbolu, jo ne velti par galveno A grupas spēli tiek uzskatīta šīs grupas pēdējās kārtas spēle tieši ar Meksikas - Urugvajas valstsvienību piedalīšanos, kurai arī iespējams būs jāizšķir otrās ceļazīmes liktenis uz astotdaļfinālu, vai tā būs?

Urugvaja - divkārtējie zelta Dievietes īpašnieki, 1930. un 1950. gads. Pret šo valstsvienību man no laika gala ir bijušas sentimentālas jūtas, varbūt tāpēc, ka viņi bija pirmie, kas cēla virs galvas šo nebūtībā aizgājušo sākotnējo trofeju, bet varbūt tāpēc, ka man kā latvietim Urugvaja ir tikpat tāla un teiksmaina kā Pītera Pena Nekurnekadzeme. Attiecībā uz sportiskajiem rezultātiem, tad La Celeste Olimpica (Olimpiski debeszilie) spēja kvalificēties šim finālturnīram tikai ar play-off spēļu palīdzību uzvarot pārspēlēs Kostarikas izlasi. Izlases galvenajam trenerim - Oscar Tabarez, kas uzskatāms par vēsturisku personību pasaules futbolā, jau nācies vadīt šo komandu 1990. gadā Itālijā, kad astotdaļfinālā nācās piekāpties laukuma saimniekiem. Lai arī Celeste nevar lepoties ar īpašiem panākumiem starptautiskajā arēnā pēdējos gados, jo pēdējais nopietnais tituls ir bijis 1995. gada Copa America čempiona nosaukums, tomēr kvalifikācijas ciklu izgājusī komanda iespējams būs cietāks rieksts kādam no konkurentiem nekā domāts sākotnēji.

Tādēļ kāpēc aprobežoties ar Lugano (Fenerbahce) un Forlan (uzspēlējis savulaik MU un Villarreal), šobrīd Atletico Madrid uzbrucējs, jo varbūt ieraudzīsim uz laukuma vēl kādu Diego?

Francija - skaidrs, ka Raymond Domenech šis ir pēdējais turnīrs pie Les Blues stūres, skaidrs, ka, lai arī kādā sportiskā formā un kādu spēli šī komanda demonstrētu, tā vienmēr būs favorītu statusā jebkurā turnīrā kur piedalītos. Komandas īpašumā, bez diviem 1984. un 2000. gada Eiropas čempiona tituliem, ir arī 1998. gada Pasaules kausa ieguvēju nosaukums un vēl pavisam no nesenās pagātnes 2006. gada 2. vieta, ar ko diemžēl nācās samierināties pēc finālspēles ar Itālijas valstsvienību kompānijai un Zinedine Zidane, īpaši kad pēdējais futbola bumbas vietā par savu mērķi izraudzījās Marco Matteraci, domājams, ka YouTube joprojām ir iespējams apskatīt šo koridas vērša cienīgo Zidane iznācienu. Nokļūšana Dienvidāfrikā Les Blues nebūt nebija vienkārša, jo kvalifikācijas grupā Francija palika otrajā vietā aiz Serbijas un tiesības spēlēt melnajā kontinentā nācās realizēt ar atļautiem un neatļautiem paņēmieniem pārspēlēs ar Īrijas komandu, kura acīmredzot bija ņēmusi talkā savu āboliņa talismana spēku, tomēr pret Thierry Henry - „alias Dieva roku", un tai sekojošajiem William Gallas gūtajiem vārtiem izšķirošās spēles papildlaikā, Zaļie puiši bija bezspēcīgi. Tāpēc neskatoties uz neapšaubāmo līdera statusu savā grupā Francijai būs vien uz laukuma jāpierāda savas spējas, jo šoreiz nespēlēs Vierra, Benzema, Nasri, kā arī jau no apstiprinātā komandas sastāva slimības dēļ nācies svītrot Lassana Diarra, kā arī komandas līdera William Gallas līdzdalība ir zem lielas jautājuma zīmes, tas viss var sagādāt lielas problēmas Les Blues jau grupu turnīrā.

Tāpēc šobrīd varam tikai cerēt vai Hugo Lloris, Patrice Evra - William Gallas - Eric Abidal - Bakary Sagna, Yoann Gourcuff - Jeremy Toulalan - Florent Malouda, Franck Ribery - Andre Pierre Gignac - Thierry Henry sasniegs virsotnes, kuras no viņiem gaida?