PowerPlay Žurnāls

Domājams, ka arī no 1923. gada Minhenes notikumiem, kāds Braunavas pie Innas pirmdzimtais, cerēja savulaik sagaidīt daudz vairāk, tāpat kā vairums Latvijas hokeja līdzjutēji bija gaidījuši ko vairāk no 2010. gada Pasaules čempionāta hokejā, protams, ja cerības nebija saistītas ar izdzertā alus litriem un apēsto desu kilogramiem, bet gan ar savas valsts hokeja izlases startu tajā. Jo arī šogad pēc ceturtdaļfināla kvalifikācijas grupu spēlēm, kā vairums iepriekšējos trīspadsmit līdzdalības gados hokeja augstākās sabiedrības grupā, Latvijas izlase dodas ja ne uz Landsbergas cietumu, uz kurieni kāds karstāks izlases fans mūsu hokejistus nosūtītu labprātāk, tad uz māju pusi gan.

Spēle Latvija - Norvēģija (5:0), vispārzināma patiesība - spēle aizmirsīsies, rezultāts paliks. Un pēc pāris gadiem atkal krustojot nūjas ar norvēģiem, šīs spēles rezultāts nomierinās mūsu prātus par kādreiz piedzīvoto zaudējumu pret to pašu Norvēģiju ar rezultātu 4:7, lai arī toreiz neko neizšķirošajā Latvijas izlasei 2007. gada Pasaules čempionāta spēlē Maskavā. Par pašu spēli nebūtu daudz ko teikt, ja pēc divu periodu bezrezultatīvas spēlēšanas, trešajā Latvijas hokejistiem nepalaimētos tomēr uzmest pa Grotnesa vārtiem tam neparocīgākā manierē nekā līdz tam, izdevās un sakrita, pat veselas piecas reizes. Sava loma bija arī norvēģu paretinātajam sastāvam, patiecoties saņemtajām diskvalifikācijām par dažādām visatļautībām iepriekš un morālām paģirām pēc spēles ar Kanādu 1:12, bet uzvarētājus netiesā un daudzi Latvijas līdzjutēji bija optimisti pirms pēdējās kvalifikācijas grupas spēles ar Čehiju.

Spēle Čehija - Latvija (3:1), rezultāts neiepriecinošs, bet vēl vairāk līdzjutējus apbēdināja savas komandas demonstrētais sniegums šajā spēlē. Un tomēr likumsakarīgs, jo Latvija bija spiesta aizvadīt šo spēli nenokomplektētā sastāvā, un sava nozīme bija Karsuma iztrūkumam nomināli otrajā maiņā. Visu cieņu Dārziņam, tieši viņš šo spēli aizvadīja spēlējot divās maiņās, taču garā un veiksmīgā sezona šo hokejistu bija acīmredzami izsmēlusi, un ne velti viņam no tribīnēm šajā čempionātā no līdzjutēju puses nācās dzirdēt sev adresētus saukļus - „Lauri, mosties!". Kā arī Znaroka kungs spēles pārtraukumos noteikti neaizmirsa, visās trijās valodās, kuras viņš pārvalda (krievu, vācu un „po matuške"), atgādināt saviem hokejistiem jau preses konferencēs pausto hokeja postulātu - mest, mest un vēlreiz mest. Kā nekā šodien kalendārā vairs nav 1997. gads, un Reķa partneri uz ledus nav Beļavskis - Kerčs - Fanduļs, kas spēja izspēlēt vairākuma kombinācijas līdz tukšiem pretinieku vārtiem ar aizvērtām acīm, tāpēc mūsu hokejistiem ir laiks apzināties, ka „leģendārās padomju kombinācijas" vairs nav Latvijas izlases firmas zīme. Attiecībā par Reķi, tad laikam jau arī DEL aizvadītā sezona nebija īsa un viegla, jo ja Laviņš šoreiz izvēlējās nepārbaudīt līdzjutēju nervu sistēmu un neņēma līdzdalību Vācijas turnīrā, tad dažkārt viņu apsēdušais poltergeists tomēr nolēma doties izlasei līdzi un pēdējā turnīra spēlē nokāpa no tribīnēm un izrādot savas mīlestības apliecinājumus ik pa brīdim cieši apskāva un samīļoja Arvīdu, jo savādāk viņa spēli vairākumā šoreiz izskaidrot nevar. Lai kā arī nebūtu, līdz ar šo spēli Latvija beidza savu dalību 2010. gada Pasaules čempionātā hokejā Vācijā, kas viņu galarezultātā ierindoja 11. vietā.

Apsteigtas tādas komandas, kā Kazahstāna un Itālija, kuru vietu nākamgad Slovākijā ieņems Austrija un Slovēnija, arī Francijas un ASV valstsvienības. Pēdējā gan acīmredzami uzskatīja, ka galvenais šīgada turnīrs bija Vankūveras Olimpiāde un ieradās Eiropā savdabīgā tūrisma braucienā, lai aplūkotu Vācijas ainavas un padzertu alu. Aiz mums kopvērtējumā palika ar atjauninātais uz nākama gada Pasaules čempionātu savās mājās tendētais Slovākijas virknējums, lai gan domāju, ka Glens Henlons tomēr nesaglabās galvenā trenera posteni pie šīs izlases stūres. Bet šobrīd tas viss ir nesvarīgi, jo priekšā vēl ir ceturtdaļfināli un godalgoto vietu sadale, tāpēc aplūkojot vēl tikai atlikušo trīs spēļu dienu grafiku šajā čempionāta varam minēt, kuru valstu hokejisti tiks celti čempionāta laureātu godā.

Vislielāko interesi nenoliedzami izraisa Krievijas - Kanādas ceturtdaļfināla pāris, vai revanšu alkstošie Krievijas hokejisti spēs pašpārliecināti ambiziozajiem jaunajiem kanādiešiem kaut nedaudz atdarīt par piedzīvoto netaisnību Vankūveras ceturtdaļfināla spēlē? Nenoliedzami vienam no šīs spēles dalībniekiem ir visas tiesības pretendēt uz čempionāta zeltu, tāpat kā monotoni monolītajiem zviedru hokejistiem, kuriem tik nepieciešams, kā pirmām kārtām pārspēt Dāniju, kas izdarīja to, ko nepaveica Latvija. Arī Čehijai, kas spēlē pārvarot sevi un noliedzot tādu vārdu kā „nevaru", ar hokeju un Čehiju bezgala mīlošo Jāgru priekšgalā ir pa spēkam pievarēt jaunos somu „karstgalvjus", kam būs jākaldina Somijas uzvaras nākotnē. Bet ļoti iespējams, ka savu iespēju izmantos mērķtiecīgi praktiskie šveicieši, lai arī Vācijai ir sava laukuma priekšrocības, tomēr pozicionāli spēcīgāki un kā jau minēju praktiskāki var izrādīties tieši precīzākie pulksteņmeistari nekā vienkārši pedantiskie vācu zemes dēli. To visu mēs uzzināsim jau šīs nedēļas nogalē.

Noslēgumā rezumējot Latvijas sniegumu var vēl tikai nosaukt par labākajiem savā valstsvienībā šajā turnīrā atzītos mūsu hokejistus - Edgars Masaļskis, Arvīds Reķis un Herberts Vasiļjevs. Ja par pirmo nevienam nav šaubu, tad tomēr abu pēdējo sniegums šoreiz varēja būt nenoliedzami labāks, kaut gan izvērtējot šo hokejistu karjeras ilglaicīgā posmā, tad jau laikam varam secināt, ka stāvot aiz borta un no ģērbtuvēm ir labāk redzams un zināms kas ir kas. Bet pārējiem viss vēl tikai priekšā un iespējams, ka pēc trīspadsmit gadiem tomēr Latvijai būs arī kāds veiksmīgāks iznākums, jo planētu stāvokļi dažkārt mīl izspēlēt jokus arī šeit - uz Zemes. Lai gan ir ļoti liela vēlēšanās uzdot provokatīvu jautājumu, vai tā arī nekādu labumu negūsim, joprojām turpinot katru gadu izdzīvot vienus un tos pašus divu nedēļu alus svētkus, kas galarezultātā pārvērtīsies par lāstu, jo visa dzīve būs pavadīta vienā vietā?