PowerPlay Žurnāls

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm, jā tieši tā plašajā PPM hokejistu pulkā sev nākas ceļu dažreiz arī ar elkoņiem izlauzt ne vienam vien zemāko līgu hokejistam. Tieši tāpēc, ne bez smaida, šodien piedāvājam ieskatu vidusmēra Latvijas PPM spēlētāju dzīves ikdienā, kas bieži vien labākajā gadījumā aprobežojas ar ne visai rožainām perspektīvām nākotnē, jo alkatīgu peļņu alkstošu komandu menedžeru ambīciju rezultātā, ir visas iespējas tikt izkropļotam ar nesamērīgajām treniņu slodzēm un labākajā gadījumā nobeigt savu profesionālā sportista karjeru kādā no Čehijas vai Slovākijas n-to līgu pārsimtajos divizionos.

Ainārs Cukurs, dzimis 1991.gada 16.augustā Jaunlopu pagastā. Viņa tēvs Vitālijs Cukurs - zemledus makšķernieks, kopš 1973.gada strādājis uz Burtnieka ezera. Papildus zvejnieka pienākumiem, vadījis arī gateri un bijis zāģētāju varonis. Tādējādi pirmo saskarsmi ar hokeju un iekaustīšanu A.Cukurs gūst jau bērnībā: "Mīlestību uz hokeju un cilvēkiem iemācījos, tēva paspārnē skraidīdams. Jau tolaik redzēju, cik biedriskas attiecības valdīja gaterī, kā viņi cits citu cienīja. Es arī tur ķepurojos pa vidu un mācījos saprast, kāpēc cilvēki samīļo vien otru iekaustot."

Aināra Cukura māsa Mudīte dzimusi 1983.gada 29.aprīlī, ģimenes strīda laikā devusies bēgļu gaitās.

1999.gadā A.Cukurs dodas uz Rīgu un iestājas Rīgas 1.gateru ģimnāzijā, kur arī apgūst zāģēšanas teoriju un makšķerēšanu pie profesora Alfrēda Bezpirksta. Pēc skolas beigšanas A.Cukurs ir pilns apņēmības kļūt par profesionālu hokejistu un iestājas Sporta Akadēmijā. Diemžēl 2006.gadā pēkšņi saslimst un nomirst viņa tēvs, tādēļ nepilnu piecpadsmit gadu vecumā A.Cukurs ir spiests stāties tēva vietā, kļūt par ģimenes apgādnieku un sākt gateru gaitas un brīvajā laikā spēlē vietējā Lamzaku sporta klubā. Kā pats Ainārs stāsta: "Hokejs man patika. Un patika, ka bērni sit. Un tā es ar viņiem ņēmos. Varbūt tieši te man veidojās uzskats, pie kura turos ilgus jo ilgus gadus - sist var visi, un jāsit katram. Jāpalīdz tik, lai viņš to var darīt labi."

No tēva A.Cukurs pārņem arī makšķernieka un vietējā gatera varoņa pienākumus. Pirmās spēlēšanas kopā ar Lamzaku komandu A.Cukurs atceras ar īpašu prieku: "Tas laiks saistās ar maniem jaunā cilvēka gadiem. Jaunība pati radīja tādu pacilātu noskaņojumu, ka visu iecerēto gandrīz vienmēr varēja realizēt (sadot pa muti - autors). Katra izdošanās deva dvēselei jaunu lidojumu, un tā tas gāja no viena laimīga brīža līdz otram. Un, ja vēl tam, ko darīju, noticēja spēlētāji un skatītāji, tad tas bija liels gandarījums. Mani liktenis ir svētījis. Es ātri ieguvu savu spēlētāju uzticību un skatītāju labvēlību. Vēlākajos gados nāca klāt pieredze, plašākas un dziļākas zināšanas (kā sadot pa muti - autors), kas arī deva rezultātus, bet tā jūsmības oreola bieži vien vairs nebija. Šos iekaustīšanas darbu pašus sākumus es atceros, kad ir grūti, un šajās atmiņās smeļos jaunus spēkus."

Lamzaku komanda piedalījās visos pagasta hokeja svētkos, sākot jau ar pašiem pirmajiem. A.Cukura kopsolis ar Lamzakiem aizsākas līdz ar VIII Vispārējiem pagasta hokeja svētkiem. Ar īpašu gandarījumu iekaustītājs atceras 2007.gadā notikušos IX hokeja svētkus: "Tai reizē atjaunoja tradīciju hokeja svētkus aizsākt ar kārtīgu kautiņu. Mums laimējās, jo deviņu lauķu komandu konkursā ieguvām galveno balvu - zelta zobu! Kāvāmies - Čaks Noriss manierē, ar kreiso kāju, un Taisona "nokostās" auss stilā, varbūt vēl kādu trešo desu ar nokodām. Izdevās! Kad palasās tā laika kritikas, vēl tagad priecē rindiņas, kurās pats Maiks izteicies, ka zinājis gan, ka viņa "nokostā" auss ir skaists paņēmiens, bet, ka tā būtu tik skaista, to viņš tikai pēc šī kautiņa uzzinājis."

2009. gadā hokeja profesors Harijs Vītoliņš aicina A.Cukuru stāties HK Babītes Baklažāni. Veiksmīgi izturējis iestājpārbaudījumus, iekaustītājs uzsāk spēlēšanu pirmajā maiņā, bet, kamēr tiek atrasts jauns pārinieks, svētdienās vēl kādu laiku mēro ceļu uz Burtnieku novada zaļumballēm kauties. Un ilgi vairs nav jāgaida līdz A.Cukurs pirmo reizi izkaujas arī hokeja spēles laikā ietērpts savas jaunās komandas kreklā. Bet vispirms bija smags darbs, iekaustīt visus un katru, vadot aizsardzību, un atsevišķās spēlēs palīdzot sagatavot sarežģītākos paņēmienus. Tāpēc, stājoties pretinieku priekšā, iekaustītājs daudziem jau ir pazīstams, un kontakts ar viņiem tam veidojas labs. Par 2010.gada sezonas spēlēm A.Cukura atmiņā spilgti saglabājusies Oļega Z. izmestais teiciens: "tad arī jutu, ka šajā spēlē varu pateikt kaut ko pats no sevis."

Ieskatam A.Cukura sīkāka statistika: 3.sezona - 26 spēlēs 46 soda minūtes, 4.sezona - 12 spēles 34 soda minūtes, Nacionālais kauss - 2 spēles 6 soda minūtes.

No Aināra mācījušies un guvuši mācību vesela virkne jauno spēlētāji: aizsargi - Viesturs Strazds, Ulvis Cīrulītis, Oskars Zelčs, uzbrucējs Alfons Nagrebis, kā arī vārtsargs Ziedonis Kursis, un citi.

Alfons Nagrebis, kas HK Babītes Baklažāni pazīstams vienīgi ar neprognozējamo raksturu, dzimis 1994.gada 15.augustā Ķekavas novada, Dzērumu pagasta, „Visu varu" mājās. Viņš ir jaunākais dēls ģimenē, bet vēl viņam ir vecākais brālis - Jurka Nagrebis. Alfonam ir arī dvīņu brālis Uģis, kas nodzīvoja tikai nedaudz vairāk par vienu gadu. Tā kā Alfons bija par Jurku piecus gadus jaunāks, tad viņš lielā mērā auga vientulība, kopā ar kaķiem un suņiem. Vēlāk viņš par sevi teica: "Es esmu uzaudzis ar sevi un okupantiem".

Vispirms A.Nagrebis mācās Dzērumu pamatskolā, no '99 līdz 2000.gadam, pēc tam iestājas Centrāltirgus tirdzniecības skolā. Zēnam iznāk nemitīgi konflikti ar skolotājiem, visvairāk disciplīnas dēļ un 2001.gadā viņu izslēdz no šīs mācību iestādes. Nekas neatliek, kā doties uz Rīgas Centrāltirgu pie vecākā brāļa stumt ratus un citu ejošo preci. Strādājot tur viņš nejauši uzstumj savu ratu riteni Oļegam, kurš izmantoja šo iespēju nolamāt puisi ar trīsstāvīgajiem: „_... pīiiiiiiiiiiiiii ._.. pīiiīīīīīīī ._ pīīīīīīīīīīīī _..", bet Alfonam bija smaga bērnība, un atbildi nenācās palikt parādā, kas savukārt simpatizēja Oļegam. Abiem uzvelkot pa dūmam no ratu krāvuma un apmainoties ar vārdu krājumiem, kā rezultātā Oļegs piedāvāja puisim atnākt pastrādāt par apkopēju Daugavas stadiona Ledus Hallē. Tur viņš pirmoreiz mūžā iepazīstas ar hokeju, sākumā ar slotu sitot ziepes un mēģinot trāpīt podā, līdz tiek uzņemts Oļega Z. sporta akadēmijā. Tālākos plānus par studijām pārtrauc hokeja gaitu sākums (2010-03-18 HK Babītes Baklažāni - ierašanās no sporta akadēmijas). 

Tieši komandā Alfons Nagrebis kļūst par neprognozējama rakstura cilvēku - gan ne oficiāli, jo pasē vārds netiek mainīts. Pēc viņa ģimenes tradīcijām, bērni tika nosaukti krusttēva vārdā. Bet Nagrebiem ar krusttēviem nebija paveicies. Maigonis, kas mātes brālis - liels dzērājs, bet Ziedonis, kas tēva brālis - galīgs neveiksminieks. Alfonam agri sāk nepatikt ne krusttēvs, ne savs vārds. Par uzbrucēja Nagreba jauno "krusttēvu" kļūst viņa elks Indulis Em..., kad abi traktoram paredzēto naudu notriec un šo notikumu atzīmē ar "Dvēseļu plosošām pohām".

Asākās spēles viņu nepārprotami uzvelk, un viņš visu laiku cenšas atrasties pašā spēles - dzīves mutulī. Kamēr pats šis laiks veido viņa personību, atstājot neizdzēšamas pēdas dvēselē un apziņā, veidojot vērtību skalu, vīrišķības un varonības izpratni, liekot kļūt par vienu no galvenajiem komandas spēlētājiem. Pēc Latvijas Pasaules Čempiona titula 3.sezonā, smagi piedzeras, līdz tiek atpumpēts jau Rīgā, kur Rīgas 1.slimnīcas evakuācijas laikā tiek pārvests uz Stradiņiem. Brīvajā laikā viņu atraida meitenes, tāpēc viņš dodas uz Anonīmo vientuļnieku pulciņu, tomēr neciešamo dzeršanas apstākļu dēļ, kādi ir radīti šajā organizācijā, viņš tomēr pārtrauc savu līdzdalību tajā. Pavadot kādu laiku Bauskā pie vectēva, viņš noturas un nedzer, jo komandā HK Babītes Baklažāni valda mazohisma aura, kuru pavada sausais likums, kamēr no pašas spēlēs Alfons gūst dvēseles kaifu un baudu.

Pēc spēlēm viņš mājās studē anatomiju, un lasa dažādas avīzes kā "Rīgas Zaķis", "Brīvā Ripa", "Dzeltenais". Kad apnīk lasīt, pamet žurnālus žurkām kuras ļoti mīl, un ķeras pie milzīgā darba - "Pasaules sieviešu vēsture", ko 25 burtnīcās publicē izdevniecība "Grāmatu tauki", tam seko 14 burtnīcu liels izdevums - "Pareiza kultūra un tikumības vēsture", pēcāk "Ripa, vārti, pa muti ". Kā rezultātā A.Nagrebis iestājas "Brīvās rokas" partijā. No 2007.gada ir arī jaunā laikraksta "Vakars PĀR ezeru" redaktors. Nodibinoties Šlesera varai, tāpat kā daudzi citi Latvijas partijas biedri, A.Nagrebis tiek nosūtīts uz telšu pilsētiņu, kur kopā ar pārējiem 43 biedriem tiek apcietināts un saņem rājienu ar ierakstu traktorista apliecībā. Ir ziņas, ka viņš ir tiesāts un atbrīvots, lai varētu tikai spēlēt hokeju un aizsargāt HK Babītes Baklažāni godu.